Latvijas izglītības sistēmas (LIS) strukturālās reformas un finansēšanas principi - I

Latvijas izglītības sistēmas (LIS) strukturālās reformas un finansēšanas principi - I

Gribu Kolēģu vērtējumam nodot dažas pārdomas par to, ko mēs saucam par Latvijas izglītības sistēmas (LIS) strukturālajām reformām. Pārdomas saistītas ar fundamentālajām izmaiņām LIS, kas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu pāreju uz Interneta laikmetam atbilstošu izglītības paradigmu. Visus Gudrā Nezinīša iesniegtos priekšlikumus vajadzētu vērtēt pēc tā, cik lielā mērā tie atbilst jaunajai izglītības paradigmai. Ūdens liešana uz vecajām dzirnavām un vecās skolu-fabriku sistēmas reproducēšana pat lauku apvidos ar skolas busiņu palīdzību nebūtu pieļaujama. Tā ir dārga un neefektīva izglītības sistēma, kas nes sev līdzi bezatbildību par sasniedzamo rezultātu arī skolēnu-studentu puses. Tāpēc ļoti nepieciešama izglītības paradigmas maiņa komplektā ar skolēna-studenta atbildības mehānisma iedarbināšanu par sasniedzamo izglītības rezultātu. Ļoti svarīgi ir sasaistīt LIS finansēšanu no Valsts Budžeta ar personas akadēmisko sasniegumu uzskaites (PASU) vēsturi. Zemāk seko komentārs, kas paskaidro vienu no online dokumentā publicētajiem principiem - "UK Principu 3" , šūna G196 -

UK Princips 3. Katras personas atbildības noteikšana par sasniegto izglītības līmeni saistībā ar valsts piešķirto finansējumu viņa izglītībai. Šajā sakarā  nodrošināt personas (Skolēnu-Studentu-Pieaugušo) akdēmisko sasniegumu  uzskaiti (PASU), sākot jau ar sākumskolu. Personas ASU (PASU) vēsture iet līdzi visu mūžu. Sākot jau ar vidējās izglītības līmeņa iestādēm, PASU  tiek ņemts vērā, lai noteiktu, uz kādu maksimālo finansējumu izglītībai no valsts  var pretendēt konkrētā persona konkrētā budžeta gadā.

LIS faktiskā stāvokļa raksturojums masu medijos:

LIS it kā tiek reformēta nepārtraukti, taču ne sabiedrība kopumā, ne skolēni, ne studenti, ne pieaugušie nav apmierināti ne ar izglītības organizāciju, ne ar LIS ietvaros sasniedzamo izglītības kvalitāti. Piem., pār LIS gāžas kritikas straumes - daudzreiz pamatoti, bet citreiz bez pamata (V.Dūles raidījumi par intelekta apokalipsi, A.Kampara izteikumi par LIS kā sūna ciemu, O.Rode par alternatīvo izglītību un vērtību krīzi sabiedrībā, etc., etc., etc., etc., etc., ). Es pats arī salīdzinoši bieži esmu zaudējis savaldīšanos savos izteikumos, teikdams, ka "lekciju lasīšana" un "turēšanās pie krīta un tāfeles"  Latvijas augstskolās maz atšķiras no Viktorijas laikmeta viduslaiku universitātēm . Varbūt vienīgi ar to, ka lektori tagad nevalkā vairs parūkas un iestērķelētus žabo, bet citādi maz kas ir mainījies studiju procesa organizācijā. Tā joprojām ir 600 gadus funkcionējošā Gūtenberga Grāmatas Izglītības Paradigma (GGIP), kas Interneta laikmetam ir augstākā mērā neatbilstoša. Moderno laiku cienīga Elektroniskās Grāmatas Izglītības Paradigmas (EGIP) darbība praksē ir Salman Khan Akadēmija.

Sabiedrība ārpus akadēmiskajiem mūriem ''uz ielas un tirgus laukumos''  ir apgriezusies ar kājām gaisā vismaz jau 3x, kļuvusi ļoti dinamiska visās dzīves jomās, bet LIS turpina funkcionēt tradicionālajā režīmā, kuru A.Kampars nesen nosauca par "sūnu ciema režīmu". Konflikta dziļākais cēlonis starp sabiedrību un LIS  sakņojas tanī apstāklī, ka konservatīvā 19.-20.gs. LIS visos izglītības līmeņos vairs nespēj apmierināt  21.gs. dinamiskās sabiedrības vajadzības pēc atbilstoši kvalificēta darbaspēka specialitātēs, kas strauji izmainās. Faktiski LIS lielos vilcienos nav ne sliktāka, ne labāka, kāda tā bija  pirms 20-30 gadiem, kad toreiz jaunie cilvēki (piem., UK paaudzi ieskaitot) varēja apgūt vienu konkrētu profesiju visam turpmākajam mūžam un tajā nostrādāt līdz pensionēšanās vecumam. Tie laiki bija ļoti ērti saimnieciski snauduļojošai sabiedrībai, kur no katra indivīda tika maz prasīta atbildība pašam par savu dzīvi. Tā bija ekonomiski uz dabas resursiem balstīta stagnējoša sabiedrība, kura funkcionēja pēc algoritma, kuru noteica "no augšas" valdošā nomenklatūra. Indivīda uzdevums bija pielāgoties jau gatavai shēmai un šajā sakarā ar "jaunradi" neizcelties.  Acīmredzami šie laiki ir aizgājuši uz neatgriešanos, bet LIS strādājošie savā vairumā gan no augšas (IZM), gan no apakšas (skolu direktori, skolotāji, etc.) pa lielam nespēj vai negrib saprast, ka atteikšnās no "parūkām" augstskolās vien ir par maz, un speciālistu sagatavošana vēsturiskajās vai pašu profesoru izdomātajās profesijās vairs nekalpo sabiedrības vajadzībām. Pretestība pārejai no GGIP uz EGIP ir milzīga visos izglītības līmeņos, daudzreiz tā ir neapzināta, instinktīva, bet citreiz labi organizēta, lai mācību spēki pasargātu paši sevi no metamorfozām.

Viena no EGIP konsekvencēm izglītībā ir tā, ka profesori ir zaudējuši savas momopoltiesības uz akadēmiskās informācijas avotiem. Profesora "lekciju lasīšana" faktiski ir zaudējusi jēgu kā "informācijas avots". Profesora loma no "lekciju lasīšanas" transformējas par studiju procesa moderatoru, par studiju motivatoru, par iedvesmotāju un refleksijas veicinātāju, etc. Profesors var būt interesants pats ar savu pētniecību un oriģinālo attieksmi pret mācību materiālu. Taču arī profesoram pilnībā jāpārvalda EGIP instrumenti, lai komunicētu ar 21.gs. studentiem.

Savukārt 21.gs. studenti dzīvo pilnvērtīgu Interneta laikmeta dzīvi un pilnā mērā izmanto IKT sasniegumus, daudz nedomājot par izglītības paradigmām - GGIP vai EGIP viss vienalga. Viņiem akadēmiskās informācijas avoti, proti augstskolas, ir jau kabatā iPhone, GOOGLE Android, vai kāda cita smart Phone izskatā. Studenti iespējams pat neapzinās EGIP jēdzienu, bet viņi vienkārši izmanto visas EGIP priekšrocības un instrumentus.  Proti, ja tev kabatā ir  Google Android vai iPhone, tad nav problēma piekļūt akadēmiskajiem informācijas avotiem, kurus var izmantot izglītības procesiem. Faktiski jau šodien ikviens var nesāt  augstskolu  kabatā. Varbūt vienīgi "lasītnepratēji" vai īpaši bagāti ļaudis varētu  vēlēties, lai svinīgi profesori  parūkās viņiem skaidrotu, piem.,  kompleksā mainīgā teoriju un rezidijus, vai, piem., speciālās funkcijas kā Besseļa vai Neumana funkcijas.