Svarīgākie turpmākie darbi.
Ir laiks uzsākt valsts administratīvo un teritoriālo reformu, kur reformai ir jākalpo cilvēkam, ne cilvēkam – reformai, un lai tā netraucētu iedzīvotājiem godīgi strādāt un pelnīt. Reforma jāveic trijos virzienos: pirmkārt, jāatdala Latvijas likumdevēja vara no izpildvaras un tiesu varas, otrkārt, valsts saprātīga decentralizācija un pārvaldes demokratizācija varētu sniegt labāko iespējamo efektu, treškārt, divu pakāpju pašvaldību sistēmas pārdomāta realizācija sniegtu risinājumu vairākām mūsu valstī novārtā atstātām jomām gan galvaspilsētā, gan arī valstī kopumā. Pirms reformas uzsākšanas rūpīgi jāizvēlas sasniedzamais mērķis, kas noteiktu reformas realizācijas stratēģiju un taktiku. Ja vērojam Eiropā sasniegto dzīves līmeni un demokrātijas pakāpi, vispirms mūs saista Skandināvijas valstis, kam raksturīga pašvaldību liela neatkarība no centrālās valdības un Šveices Konfederācija, par ko minēšu tikai dažus skaitļus: Šveicē ir 7,5 miljoni iedzīvotāju, no tiem 20,7 % - ārzemnieki. Valsts likumdevējs ir divpalātu parlaments. Nacionālajā palātā ievēlēti 200 deputāti, Kantonu padomē – 46 deputāti. Šveices izpildvara ir 7 departamenti ( Latvijā - ministrijas ). Valsts pārvaldi veic tieši 36 tūkstoši darbinieku, no tiem 13 000 darbinieku strādā tehniskajās augstskolās un viņi arī ir minēto valsts darbinieku skaitā. Valsts galvaspilsēta – Berne ir Šveices ceturtā lielākā pilsēta. Valsts kancelejā strādā 193 darbinieki.*
Tālākajā izvēlē jāņem vērā vairāki priekšnoteikumi, piemēram, cik viegli vai sarežģīti iegūt informāciju par izvēlēto valsti, tās iedzīvotāju mentalitāti, turību un vēsturisko pieredzi. Šveices iedzīvotāji ir 34 reizes turīgāki par Latvijas iedzīvotājiem un sazinās četrās valodās. Šveiciešu valodu problēmu šoreiz mēs varam izmantot savā labā, jo vienam no mums ir labākas zināšanas franču, citam - itāļu valodā, bet mani piesaista tur plaši lietotā vācu valoda.
Ja sabiedrība rastu kopīgu viedokli un centienus mainīt Latvijas valsts pārvaldes sistēmu un pašvaldību struktūru, vietējās varas institūcijas iegūtu tiesības un pienākumus regulēt sabiedrībai nozīmīgus notikumus. Pilnībā jāizšķiras par valsts īpašuma piederību un tikai tad valstī varētu iestāties ekonomiskās un politiskās stabilizācijas process, izlīdzinātos tautsaimniecība, aplikšana ar nodokļiem un to ievākšana, finansiālais izlīdzinājums būtu realizējams uz vietas. Nodrošinājums ar transportu un ceļu apsaimniekojums nonāktu lietotāju tiešā pakļautībā.
Jo attīstītākas pašvaldības, jo lielāka demokrātija valstī. Harmoniska valsts atbrīvotu jebkuru darbīgu cilvēku visu saskaņot Rīgā. Lēmumus pieņemtu uz vietas. Latvijas iedzīvotāji apgūtu pieredzi un veidotos jauna politiķu paaudze. Jauna politiskā inteliģence pakāpeniski aizstātu patreizējo politiķu eliti.
Sakārtota Latvija ir garantija vispusīgai sabiedrības un valsts attīstībai. Galvaspilsētu arhitekti ceļ uz augšu, tomēr nav iespēju paplašināt viņas artērijas, tās ir Rīgas ielas. Jau tagad ļoti bieži ir transporta sastrēgumi, turpmāk sagaidāmas vēl lielākas problēmas. Vajadzīga pārdomāta administratīvo iestāžu decentralizācija un to plānots izvietojums pa visu valsts teritoriju.
Ļoti svarīga varētu būt Kurzemes sadalīšana divos patstāvīgos apgabalos no kuriem vienam, pieņemsim, Kurzemei centrālais punkts varētu būt Ventspils, savukārt Lejaskurzemei - Liepāja. Veidotos divi savstarpēji sadarboties un sacensties varoši apgabali, katrs ar savu ostas pilsētu. Ieteicama varētu būt Sēlijas apgabala izveidošana uz Zemgales bāzes. Sēlijā varētu iekļauties arī Grīva un Daugavpils, kur ir lieliska latviešu valoda. Ar to valsts iegūtu dubultu labumu: Daugavpilī nostiprinātos valsts valoda un visā Latgalē sāktu brīvi runātu latgaliski.
Partijas līdz šim ir izvairījušās no demokrātiju veicinošas rīcības un ar to saistītās politiskās atbildības par pārvaldes decentralizāciju un varas demokratizāciju. Vairākas valdības kaut ko ir mēģinājušas darīt, piemēram, izveidot novadus. Tomēr patlaban Latvijas iedzīvotāji nevar pateikt, kas tas novads tāds ir, kādas juridiskas tiesības tam dotas, kāds varētu būt novada finanšu modelis. Nav vienota likuma, kas šīs lietas noteiktu. Bija solījumi, cik saņemtu pagasti, ja tie apvienotos novados, bet par gala rezultātu valdības neizteicās un arī tagad klusē. Valdība izveidoja novadus, kurus vēlāk vajadzēja apvienot ar citiem novadiem, vai tos sadalīt pēc iedzīvotāju prasības.
ASV ceturtais prezidents Džeimss Medisons reiz teicis: ‘’Kas cits gan ir valdība, ja ne cilvēka dabas labākais atspoguļojums.’’ Vai to pašu varam teikt par Latviju, kurā atbilstoši LR Satversmei 51 demokrātiski ievēlēts deputāts diktē savus noteikumus visiem valsts iedzīvotājiem jo likumdevēja vara neatdalāmi sajaukta ar izpildvaru un tiesu varu?
Politiska brīvība iespējama tikai tur, kur likumdevējs, valdība un tiesa ir cita no citas neatkarīga un katra vara savā tieksmē paplašināt savu izpausmes apjomu, nenovēršami atduras pret divu pārējo varu tiesībām. Jebkura vara pati neapstājas, to var tikai apstādināt. Mums jāveido tāda valsts iekārta, kurā likumdevēja vara, izpildvara un tiesu vara cita citu apturētu uz likumīgām, Satversmē paredzētām, nepārkāpjamām robežām. Valsts varas nesēji izkārtojami tā, lai neviens no tiem nespētu pārvērsties par vienīgo varu. Pretējā gadījumā tauta būs dēļ valdības, kā tas ir patreiz, ne valdība tautas labad.
Latviju nepieciešams sakārtot visos līmeņos. Protams, visērtāk to darīt, izvēloties konkrētu prototipu un tad, iegūstot sabiedrības atbalstu, soli pa solim varētu realizēt iecerēto.
Viens no valsts pilnveidojuma prototipiem varētu būt Šveices Konfederācija. Mani ieinteresēja arī Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) pavalstis, kas federācijas sastāvā iekļāvās pēc atbrīvošanās no komunisma.
Latvijas valsts teritoriju sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale. Agrāk izstrādāto koncepcijas projektu ''Harmoniska Latvija. Taisnīgāka sabiedriskā iekārta'' veidoju, analizējot iepriekš minēto valstu un to pavalstu vai kantonu satversmes, sintezējot Latvijai noderīgos elementus un papildinot ar dažām iecerēm. Piemēram, ja Latgales, Vidzemes un pārējo apgabalu augstākā pašvaldība, tāpat kā patlaban Rīgai būtu domes, bet ar tiesībām iecelt savu izpildvaru - apgabala ministru, kas automātiski ieietu Ministru kabineta sastāvā, taču nebūtu nomaināms valdības maiņās, tad šāds Ministru kabineta darbs būtu daudz spraigāks un efektīvāk aizstāvētu sava apgabala intereses.
Turpinājumā detaļas no citu zemju prakses valsts celtniecībā un piemēri, ko mēs varētu izmantot veidojot harmonisku Latviju. Šveices Konfederācijas satversmes 128. panta 4. apakšpunktā teikts: Kantoni paši tiešos nodokļus uzliek un paši tos ievāc. Ievākto nodokļu bruto ienākuma trīs desmitdaļas pienākas kantonam, kas vismaz vienu sestdaļu izlieto kantona finansiālajam izlīdzinājumam. 129. pants nosaka valsts, kantonu un pagastu tiešo nodokļu harmonizēšanas pamatlikumu un tā ierobežojuma nepieciešamību. To pašu nosaka arī VFR satversmes 104. līdz 115. pants, kur 109. panta 1. apakšpunkts norāda, ka federācijas budžets ir pilnīgi nodalāms no jebkuras pavalsts patstāvīgā budžeta. Vērā ņemams ir Meklenburgas - Priekšpomerānijas pavalsts satversmes 62. panta 2. apakšpunkts, kas saka, ka pavalsts pēc saviem ieskatiem var ņemt kredītu, bet ne lielāku par vienu ceturto daļu no iepriekšējā gada ieņēmumiem.
Šādas un citas iespējas lieti varētu noderēt Latgalei, Vidzemei, Kurzemei, Lejaskurzemei, Sēlijai, Zemgalei un Rīgai. Lielas izmaiņas valstī pieprasītu tikpat lielas izmaiņas valsts pārvaldes aparātā. Daiļskanības dēļ minētos Latvijas apgabalus turpmāk saukšu par zemēm. Būtu jāmaina likumdevēja struktūra un atbilstoši Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu septītajam pantam: ‘’Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilst Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.’’ Deklarācijas punkts jāizpilda un jāizstrādā jauna LR Satversme.
Jaunajos apstākļos Satversmē būtu jāparedz divu palātu Saeima, ko veidotu Tautas palāta un Senāts. Katrai palātai būtu savi izlemjamie jautājumi, tomēr valstij svarīgākos lēmumus abas palātas varētu pieņemt kopīgā sēdē. Deputātu skaits salīdzinājumā ar esošo Saeimu mainītos. Tā kā Latvija ir pilntiesīga ES dalībvalsts, Senātam varētu deleģēt sadarbības novērtējumu starp ES un mūsu valsts zemēm un tas varētu arī pārzināt zemju savstarpējās lietas. Senāts varētu izšķirt kompetences konflikta situācijas starp valsts augstākajām varas iestādēm, kopt valsts un zemju attiecības, rūpēties par ienākošo tautas iniciatīvu, garantēt zemju likumdošanu un izlemt atsevišķus aktus, ko paredzētu valsts likumdošana. Ļoti svarīgi būtu izskatīšana Tautas palātas un Senāta kopīgajā sēdē Valsts prezidenta atstādināšanas - impīčmenta procedūru un citus LR Satversmē minētos jautājumus. .
Senātu varētu izveidot 21 senatori, tie būtu: 3 senatori no Rīgas, pa 3 senatoriem no Latgales, Vidzemes, Kurzemes, Lejaskurzemes, Sēlijas un Zemgales. Senatorus būtu ieteicams ievēlēt pēc mažoritārā principa vienkāršā vairākuma sistēmas. Senatora amata kandidāti var būt nesaistīti ar politiskajām partijām. Tautas palātas 80 deputātus, kas strādātu komisijās, izstrādātu un ieteiktu Senātam pieņemt likumus un to labojumus, varētu ievēlēt pēc ierastās proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Pat grūti uzskaitīt to problēmu apjomu, ko atrisinātu valsts decentralizācija un demokratizācija. Pieskaršos tikai vienai ļoti būtiskai jomai: jānomaina esošā, dažviet sasmērējusies politiskā elite. Mums nav tādu tiesību un spēju, lai izaudzinātu jauno politiķu paaudzi. Tai ir jāizaug pašai. Mūsu pienākums ir radīt vidi un apstākļus, kas šo procesu sāk un veicina. Tas arī varētu būt lielākais inteliģences pienesums labklājības sabiedrības veidošanā.
Problēmas risinājumam ir trīs ceļi :
- Esošās LR Satversmes 78. panta kārtībā: ‘’Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai.’’
- Atbilstoši 1990. gada 4. maija Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas 7. punktam: ‘’Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilst Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.’’ Latvijas inteliģencei uzņemties iniciatīvu un izpildīt šo deklarācijas punktu.
- Ja esošā valsts vara turpina iepriekšējo valdību bezatbildīgo rīcību, uzvarēt Saeimas vēlēšanās ar vismaz 51% pārsvaru un darba grupas piedāvāto LR Satversmes projektu pieņemt ar atbalstošu deputātu pārsvaru.
Domas un darbus brīvai, likumus cienošai un pārtikušai Latvijai!
Uldis Priede.
* Dati no gadskārtējā Šveices Konfederācijas izdevuma ‘’Der Bund kurz erklärt 2010.’’
