VPR Darba Grupas locekļu BLOGS ideju, priekšlikumu un dokumentu apspriešanai, kā arī komunikācijai ar sabiedrību
piektdiena, 2011. gada 29. jūlijs
Apvienības "Tēvzemei un brīvībai" LNNK programma
No Latvijas ceļa programmas II
Izglītība un zinātne - visu tekstu no Latvijas ceļa programmas
Sports - visu tekstu no Latvijas ceļa programmas
ceturtdiena, 2011. gada 28. jūlijs
Citu partiju programmas - ko mēs no tām varam mācīties
Partiju programmas - I | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
trešdiena, 2011. gada 27. jūlijs
Valsts pārvalde - versija.
LR un pārvalde.
LR Satversmes : "3. Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale."
Jālikvidē Rīgas monopolstāvoklis un varas koncentrācija Rīgā - jāveido 4 federālas teritorijas, kuru tieši vēlēti 20 priekšstāvji katrā(iespējams no partiju sarakstiem) veidotu tās 80 priekšstāvju Saeimu.
Valsts ministrijas nevajag (izņemot ārlietu, iekšlietu un aizsardzības) - katrā teritorijā savs attiecīgs departaments, kurus teritorijas LR pilsoņi var mainīt teritorijas nobalsošanās ("nebojājot valsti"), kuru priekšnieki un viņu vietnieki veidotu "lielo ministriju", un viens no viņiem Ministru kabinetā ir ministrs.
Vara un darīšana būtu decantralizēta, kas samazinātu kļūdu, stulbību, mantkārības, korupcijas un vēlmes gozēties mediju telpā, ietekmi.
Tas nav nekas jauns - tās ir Satversme no 21.g.s skatu punkta.
Pašreiz ir vienalga, kurš ir Valsts Prezidents, Ministru Prezidents, kāds ir Saeimas un Ministru kabineta sastāvs - visu nosaka ministriju un to pakļautības iestāžu ierēdņi, valsts sekretāri un citi birokrāti, kuri turklāt, ir partijām “pietuvinātie”.
Birokrāti kaut kāda neloģiska punkta, paraksta vai papīra neesamības (vai esamības) dēļ, spēj nobremzēt jebkuru procesu (atcerēsiemies klasiskos Gogoļa darbus, piem. 5.galda 6. ierēdeņa 8. palīgs). Kamēr esošie ierēdņi turpinās savu darbību, nekas nemainīsies un nevar mainīties.
Kāda ir izeja? Vismaz 100% ierēdņu rotācija starp ministrijām, tad pārtestēšana (kas gan neko nedod - birokrāti glābj birokrātus) un sekojoša samazināšana. Dažas nedēļas bez ierēdņiem ministrijās valstī neko nemainīs (ko gan ierēdņi sastrādā dažās nedēļās?). Tomēr - ierastās saites un taciņas būs izmaisītas un kādu brīdi viņi darīs ko liek, ne ko grib... Valsts gūst iespēju mainīties.
Atstājot esošos ierēdņus valsts un pašvaldību struktūrās, valsti labprātīgi var likvidēt....
Valsts nākotne ir federācijā - latviešu mentalitāte nav maināma (tas ir vesels cits stāsts) - kā galvās ir “Ķenča lūgšana”, tā ir. Zirga un ratu vietā gan ir auto, kas nu nekādi nav Latvijas ekonomikas nopelns.
Sekmīgai valsts pārvaldei nepieciešams:
- ziņas par valsts iedzīvotājiem - pilsoņiem, pastāvīgajiem iedzīvotājiem un īsā uzturēšanās termiņa personām (turpmāk visi kopā - iedzīvotāji),
- ziņas par iedzīvotāju nodarbošanos - bērnudārzi, mācības, darbavieta, uzņēmējdarbība,
- ziņas par iedzīvotāju iemaksām valstij (nodokļiem) no visa, ar ko viņi nodarbojas (kur iemaksas ir noteiktas)
- ziņas par iedzīvotāju sociālajām vajadzībām - bērnudārzu, mācībām, veselības aprūpi un pabalstiem.
- ziņas par attiecībām (saimnieciskajām un politiskajām) ar citām valstīm un starptautiskajām organizācijām
- ziņas par valsts drošību un spēju pastāvēt.
Tātad - viss, kas ir nepieciešams sekmīgai valsts pārvaldei, ir informācija - reāla informācija reālā laikā.
Informācijas tehnoloģijas šodien nodrošina visu, kas ir nepieciešams minēto 6.punktu realizācijai, turklāt - to izmaksas krīt ar katru dienu un daudzas lietas faktiski ir bezmaksas).
Viss, kas šodien liekas sarežģits un grūti realizējams vai rada ekonomisko un sociālo spriedzi, ir visai vienkārši atrisināms ar pareizu informācijas tehnoloģiju izvēli un pielietojumu. Jo sevišķi tas ir attiecināms uz izglītību, veselības aizsardzību un nodokļiem. Protams, pareiza izvēle ir vismagākais punkts - iespējams, jāpiesaista ārvalstu entuziasti.
Mūsdienīga valsts pārvalde nevar balstīties un būt atkarīga no ierēdņu kompetences līmeņa, viņu iegribām, garastāvokļa vai “sponsoriem”.
Nav runa par vajadzībām, izdevumiem un ienākumiem. Runa ir tikai par organizāciju. Un šodien organizācija nav jābalsta uz politiskām teorijām, vai uz “vēsturisko vai pasaules pieredzi” (kura bieži ir kļūdaina - tendencioza, “šķiriska”) , bet ir jābalsta uz šodienas iespējām.
Neesmu informēts, bet neko šajā virzienā no nākotni prognozējošām struktūrām, neesmu dzirdējis. Kas ir visai tipiski (jo sevišķi, ja runā par izglītību un veselības aizsardzību): nākotni mēģina prognozēt ar pagātnes metodēm un līdzekļiem.
-----------------
Trešdienas vakars. Skatos Domburšovu.
Vienīgais secinājums - neviens šajā valstī nevar pateikt kādi ir budžeta ieņēmumi, izdevumi un to sadalījums. Tas ir vismaz dīvaini 21.g.s. sākumā, laikā, kad informācijas tehnoloģijas spēj visu reģistrēt un sniegt reģistrēto informāciju neskaitāmos “griezumos” un skatījumos. Pīšanās ar budžetu, ņemšanās ar valsts iestāžu funkcijām, kašķis ar EK par aizdevumu u.t.t. - tas viss atgādina aritmometru ziedu laikus (ja kāds neatceras - aritmometrs ir mehāniska ierīce aritmētisko aprēķinu veikšanai). Un faktiski, skatoties valsts mērogā, valsts finansu bīdītāji arī strādā ar aritmometru, papīru un zīmuli - budžetu sastāda izmantojot neskaitāmas Excel tabulas. Gudrākie ierēdņi mēģina tās saistīt savā starpā, bet “Copy-Paste” no tabulas uz tabulu sit augstu vilni. Rezultātā - neviens nezin reālo stāvokli, neviens nevar neko prognozēt. Rezultātā - viss ir “apmēram” un “tā vajadzētu būt”. Manuprat, kļūda ir kādi 5% vai 200 miloni latu +/- vismaz. Bet Excel darbinātājiem tas ir vienalga...
Man nav nekas pret izklājlapām (Excel vai citu programmu), bet... katrai lietai ir sava vieta. Var sadzīt vergus un būvēt Via Apia ar lāpstu vai kapli, var sadzīt ierēdņus, katram iedot Excel un būvēt valsts budžetu. Atšķirība tomēr ir - gan laikā, gan kvalitātē.
Ja Excel nesistu augstu vilni, tad vismaz vienas partijas biedri - ministri, varētu saukt vienus vai vismaz tuvus budžeta ciparus. Bet kamēr tabulas pa e-pastu aizsūta un savirknē atkal no jauna.... un katrs jau cenšas arī kaut ko “uzlabot”... Adekvāta informācija ļauj pieņemt adekvētus lēmumus.
/*
Un vēl - biokrātijai nudien nevajag ko citu par Excel - tad var tēlot gudros, svarīgos un likt nākt pēc nedēļas. Excel saka - “premjer, pienāc pēc nedēļas...” Tikai nezin kapēc EK birokrāti to negrib saprast. Varētu šķist - birokrātiem taču būtu jāsaprot citi birokrāti. Nu nē - tā ir viena no birokrātijas iezīmēm - katrs birokrāts, lai sāktu ko izskatīt noteikti prasa vēl N-citu birokrātu vīzas. IT nemēdz izsniegt N apstiprinajumus birokrātu gaumē. Tapēc birokrātiem Excel ir labākais aritmometrs kopš dinozauru laikmeta.
Apsvērumi par sadaļu "Izglītība un zinātne"
Izglītības sistēmas uzdevumi un pamatorganizācija.
Izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt valsts iedzīvotāju spēju realizēt un pilnveidot savas vēlmes zināšanu ekonomikā un zināšanu sabiedrībā.
Šajā kontekstā izglītības sistēmu veido 4, savstarpēji saistīti, zināšanu, prasmju un kompetenču radīšanas posmi:
- pirmsskolas izglītība un pamatizglītība,
- vidējā izglītība,
- augstākā izglītība,
- mūžizglītība.
Pēc katra posma valsts iedzīvotājs ir spējīgs iekļauties zināšanu ekonomikā un zināšanu sabiedrībā savu radīto zināšanu, prasmju un kompetenču apjomā.
Izglītības saturs un materiāli.
Izglītības saturu veido pedagogi, mācībspēki, zinātnes, mākslas un kultūras darbinieki un darba devēju pārstāvji, nacionālā, valsts, ES un pasaules tendenču kontekstā.
Zināšanu, prasmju un kompetenču radīšanai nepieciešamajam saturam, skaidrojumiem, materiāliem un radīto zināšanu, prasmju un kompetenču pārbaudēm ir jāatbilst zināšanu radīšanas paradigmai informācijas laikmetā.
Zināšanu, prasmju un kompetenču novērtējums.
Pirmajā posmā un 2. posma pirmajā daļā radītās zināšanas, prasmes un kompetences centralizēti novērtē izglītības satura veidotāji, radot atbilstošus testus, pārbaudījumus u.tml., balstoties uz pieejamām IKT iespējām. Sekojošos posmos - satura veidotāji un attiecīgās jomas profesionāļi.
Atskaitot 1.posmu un 2. posma pirmo daļu, iegūtās prasmes un darbu autentiskums ir viens no sekmīga vērtējuma pamatnoteikumiem.
Pamatizglītība.
Mācību ilgums 6 gadi, mācību sākums no 6-7 gadu vecuma (vecāku izvēle).
Pamatizglītības rezultātā radītās zināšanas prasmes un kompetences ļauj iekļauties zināšanu sabiedrībā un veikt nekvalificētus vai mazkvalificētus darbus zināšanu ekonomikā.
Vidējā izglītība.
Mācību ilgums 5 gadi.
Vidējā izglītība ir divpakāpju:
- pamata vidējā izglītība - 3 gadi,
- pilna vidējā izglītība - 5 gadi.
Pamata vidējā izglītība nodrošina iespēju iegūt amata kvalifikāciju, kura ir nepieciešams priekšnosacījums pilnas vidējās izglītības iegūšanai.
Vidējās izglītības rezultātā radītās zināšanas prasmes un kompetences ir multidisciplināras un tās ļauj iekļauties zināšanu sabiedrībā un veikt kvalificētus darbus zināšanu ekonomikā.
Pilnas vidējās izglītības priekšmetu apguve ir pēc moduļu principa.
Augstākā izglītība.
Augstāko izglītību veido:
- bakalaura / profesionālā bakalaura studijas 3 - 4 gadi,
- maģistra / profesionālā maģistra studijas 1 - 2 gadi,
- doktora studijas 3 - 4 gadi.
Maģistra / profesionālā maģistra un doktora studijas iespējams uzsākt, ja ir vairāk nekā 1 gadu praktiskā darba pieredze.
Augstākā izglītība ir saistīta ar mūžizglītību un tā ir veidota pēc moduļu principa.
Augstākās izglītības rezultātā radītās zināšanas prasmes un kompetences ir multidisciplināras un tās ļauj iekļauties zināšanu sabiedrībā, organizēt un vadīt tās procesus, un veikt kvalificētus, vadošus un pētnieciskus darbus zināšanu ekonomikā, kā arī darboties starpdisciplinārās nozarēs.
Augstākā izglītība ļauj kandidēt uz vēlētiem amatiem un ieņemt tos.
Mācību izdevumu segšana.
Zināšanu, prasmju un kompetenču radīšana prasa ievērojamus finansu resursus.
Sākot no vidējās izglītības 4. mācību gada, finansējumu kopīgi nodrošina valsts un studenti, ievērojot sociālā taisnīguma principus.
otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs
Labs raksts sākotnējām diskusijām par valsts pārvaldi
http://aculiecinieks.delfi.lv/news/sabiedriba/karlis-kreslins-vajag-mainit-valsts-parvaldi-un-vaditajus.d?id=39767211
svētdiena, 2011. gada 24. jūlijs
Vai būs viegli būt jauniem?
Referendums ir noticis un Tauta ir runājusi. Saeima ir atlaista un mums visiem ir iespēja balsot vēlēšanās par spēkiem, kas sola citādu politiku, citādu valsts pārvaldi, citādu ekonomiku un nodokļu politiku, sola iedegt Tautu līdzdalībai, mainīt morālās vērtības … droši vien šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Šobrīd mums ir jāgatavojas vēlēšanām, jāsaliek kopā iespējami labākā komanda un jāpārliecina vēlētājs, ka mēs spēsim kaut ko mainīt. Taču šis ir nieka uzdevums salīdzinājumā ar to, kas mūs gaida, kad eiforija par vēlēšanu rezultātiem noplaks.
Labākajā variantā mēs būsim saņēmuši uzticību un uz mums tiks liktas lielas cerības. Mēs nākam ar jaunu komandu, jauniem ideāliem un jaunu redzējumu. Un tieši šeit slēpjas mūsu spēks un posts. Gandrīz vienmēr jauni speciālisti nozīmē arī tīru sirdsapziņu un savā ziņā naivu labticību sistēmai un tās darbiniekiem. Lielākā daļa no mums nāk no vides, kas ir tāla no reālpolitikas un ar to saistīto divkosību, meliem un viltu. Mēs neesam gatavi, ka starp tiem vairāk kā 30 tūkstošiem valsts pārvaldes struktūrās strādājošiem darbiniekiem un dažiem tūkstošiem ierēdņu būs daži, kas nodos un izmantos mūsu uzticēšanos savai komandai. Un jāsaka, šeit mēs esam neaizsargāti.
Saujiņa ļaužu, kas ilgstoši realizējuši dažādas valsts izzagšanas shēmas, organizējuši sev lojālas komandas, gatavojuši normatīvo aktu regulējumu u.tt. ar šo Tautas lēmumu nav atlaisti un joprojām strādā sistēmā – gan pašvaldībās, gan valsts iestādēs, gan aģentūrās. Daudzi no viņiem ir ar milzīgu pieredzi administratīvajā darbā, detaļās pārzina trūkumus un priekšrocības normatīvo aktu regulējumā un bez īpašām pūlēm spēj legālā veidā boikotēt jebkuru, pat vistaisnīgāko un gaišāko uzlabojumu valsts pārvaldē. Viņi zina, kas ir sastrādāts iepriekšējos gados un ir gatavi darīt jebko, lai neviens nekad par to viņiem nepieprasītu atbildību. Tieši tādēļ šie cilvēki nekad brīvprātīgi neatdos savas pozīcijas un darīs visu, lai diskreditētu jauno vadību un jaunās iniciatīvas publiskajā telpā pasniegtu kā nekompetentas un valstij kaitīgas darbības.
Referenduma rezultāti liecina, ka lielākā daļa valsts pārvaldes darbinieku un ierēdņu, visticamāk, vēlas kaut ko mainīt. Diemžēl šiem cilvēkiem ne vienmēr ir tik vienkārša un aizsargāta izvēle. Ikdienā valsts pārvaldē strādājošie nevar atļauties būt anonīmi un viņu izvēle nepakļauties iedibinātai sistēmai neizbēgami tiek pamanīta un nekavējoties atbilstoši ierobežota. Darboņi, kas ilgstoši ir organizējuši valsts izzagšanu ir lieliski nodrošinājušies ar puspatiesībām un kompromitējošiem materiāliem, kuru publiskošanas rezultātā ierēdņa vai valsts pārvaldes darbinieka karjerai būtu neizbēgamas beigas. Parasti izdzīvošanas instinkts šādos brīžos ņem virsroku pār ideāliem. Šantāža ir kārts, kura var tikt publiski izspēlēta jebkurā brīdī, kad kāds pārlieku centīgi mēģina sekot jaunās komandas aicinājumam mainīt sistēmu. Sliktākais, ka ne jau vienmēr šie materiāli ir ierēdņu vai darbinieku apzinātu pārkāpumu rezultātā radušies. Lielākā daļa no šiem kompromatiem ir ar nodomu radīti jau brīdī, kad jaunais darbinieks vai ierēdnis ir tikko uzsācis darba gaitas un ir spiests uzticēties vecajai komandai, vecākiem darba kolēģiem un bijušajiem vadītājiem. Ja darbinieks jau pirmajā darba gadā nav gatavs tikt publiski konfrontēts un pozicionēts kā nekompetents, tad viņam nekas cits neatliek, kā pieņemt spēles noteikumus. Tikai nedaudzi ir gatavi tam nepakļauties un cīnīties. Palēnām sistēma ar šantāžas un safabricētu ziņojumu palīdzību darbinieku ievelk arvien lielākā atkarībā, līdz darbinieks ir padarīts par neko neredzošu un nezinošu skrūvīti labi organizētā un strikti pieskatītā shēmā. Diemžēl pret šo sērgu nav imūni ne darbinieki, ne ierēdņi, ne jebkura līmeņa vadītāji. Kā aizsargmehānisms ar laiku tiek izmantota milzīga birokrātija un prasības pēc neskaitāmiem saskaņojumiem uz visa veida pārvaldes dokumentiem, bet tas jau ir citas reizes stāsts.
Tautas iesaistīšana ideju ģenerēšanā nebūs lielākais izaicinājums jaunajai komandai. Arī stratēģijas, jaunu mērķu un vadlīniju izstrādāšana, visticamāk, nesagādās grūtības. Droši vien pat izdosies vienoties par partijas programmu realizāciju un sadarbības principiem ar citām partijām. Tomēr lielākais izaicinājums būs panākt vecās sistēmas lojalitāti jaunajiem vadītājiem. Jaunās valdības lielākais risks ir saistīts ar spēju īsā laikā, ātri un efektīvi pārveidot pašu valsts pārvaldi, lai tā spētu realizēt savas idejas dzīvē. Varbūt arī nebūs problēmas apzināt kaitniekus sistēmā, tomēr mūsu pašu ieviestie Rietumu demokrātijas principi visās dzīves jomās nostāda mūs nevienlīdzīgās cīņas pozīcijās.
Šobrīd viena cilvēka uzdrīkstēšanās ir devusi Tautai iespēju sodīt pašu vēlētus, tomēr ne tik čaklus tautas kalpus, kuriem ir terminēts četru gadu darba līgums. Diemžēl nākošie trīs gadi var izrādīties pārāk īss laiks, lai pārliecinātu mūsu ne vienmēr neatkarīgo tiesu sistēmu tik pat viennozīmīgi kā tautai lemt par to kaitnieku atbrīvošanu no darba, kurus sargā beztermiņa darba līgumi, nesakārtota personāla resursu pārvaldes sistēma un izplūdis personīgās atbildības jēdziens. Mūsu izaicinājums būs pieredzējuši „speciālisti”, kuri savas sastrādātās nejēdzības profesionāli slēpj, vai pavisam drīz atbildību par tām publiski mēģinās uzvelt jaunajiem politiķiem un saviem darba kolēģiem.
Tieši šie ir iemesli, kādēļ Tautā valda vispārēja neticība, ka kaut ko šajā valstī iespējams mainīt, un tieši šis ir neizteiktais arguments, kas ļauj dažiem vecās kārtības entuziastiem ar viszinīgu smīnu lielmanīgi prognozēt ātras beigas jaunajām vēsmām politikā.
Kā tautā saka: „Mēžot mēslus jebkuram pielips kūts smaka”. Pat ja mēs paši saprotam, ka nakts ir vistumšākā pirms rītausmas, tad par vēlētāju izpratni pēc trīs smagiem darba gadiem mums nevajadzētu būt tik pārliecinātiem. Sevišķi ja ņem vērā, ka liela daļa no pretestības jaunajām izmaiņām tiks organizēta publiskajā telpā un mums neizbēgami būs jāsaskaras ar negatīvu publicitāti. Šī ir patiesā dilemma, kas var pazudināt jebkuru tam nesagatavotu politisko spēku. Izvēles jau nav daudz – sadegt mēģinot, vai pielāgoties un atteikties no ideāliem kompromisu vārdā. Quo vadis, Padre?
sestdiena, 2011. gada 23. jūlijs
Saeimas regulārās vēlēšanas jārīko marta pirmajā sestdienā
Līdzīgi būtu vajadzējis rīkoties arī ar tiem mūslaiku Saeimas deputātiem, kuri noteica, ka Saeimas vēlēšanas izdarāmas oktobra mēneša pirmajā sestdienā. Viņi nebija tik čakli, lai ieskatītos 1921. gada 26. oktobra S.s. 22. sēdes protokolā, kur redzams toreiz pieņemtais likums par valsts budžetu. Likuma pirmajā pantā teikts, ka budžeta periods sākas 1. aprīlī un beidzas nākamā gada 31. martā. Mūsu deputāti neievēroja, ka dzīvojam ar padomju laika tradīcijām arī budžeta apsaimniekošanas jomā, un tas radīja kārtējās nesaprašanās arī pirms 10. Saeimas vēlēšanām un piepildās tas, par ko brīdināja agrāko laiku politiķis Hugo Celmiņš: ‘’Vēlētāji zaudē savu dārgāko mantu – savas vēlētāju balsis’’.
Domas un darbus Latvijai!
Uldis Priede.
Telefoni: 67249123, 29628129.