Vai būs viegli būt jauniem?

Referendums ir noticis un Tauta ir runājusi. Saeima ir atlaista un mums visiem ir iespēja balsot vēlēšanās par spēkiem, kas sola citādu politiku, citādu valsts pārvaldi, citādu ekonomiku un nodokļu politiku, sola iedegt Tautu līdzdalībai, mainīt morālās vērtības … droši vien šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl. Šobrīd mums ir jāgatavojas vēlēšanām, jāsaliek kopā iespējami labākā komanda un jāpārliecina vēlētājs, ka mēs spēsim kaut ko mainīt. Taču šis ir nieka uzdevums salīdzinājumā ar to, kas mūs gaida, kad eiforija par vēlēšanu rezultātiem noplaks.

Labākajā variantā mēs būsim saņēmuši uzticību un uz mums tiks liktas lielas cerības. Mēs nākam ar jaunu komandu, jauniem ideāliem un jaunu redzējumu. Un tieši šeit slēpjas mūsu spēks un posts. Gandrīz vienmēr jauni speciālisti nozīmē arī tīru sirdsapziņu un savā ziņā naivu labticību sistēmai un tās darbiniekiem. Lielākā daļa no mums nāk no vides, kas ir tāla no reālpolitikas un ar to saistīto divkosību, meliem un viltu. Mēs neesam gatavi, ka starp tiem vairāk kā 30 tūkstošiem valsts pārvaldes struktūrās strādājošiem darbiniekiem un dažiem tūkstošiem ierēdņu būs daži, kas nodos un izmantos mūsu uzticēšanos savai komandai. Un jāsaka, šeit mēs esam neaizsargāti.

Saujiņa ļaužu, kas ilgstoši realizējuši dažādas valsts izzagšanas shēmas, organizējuši sev lojālas komandas, gatavojuši normatīvo aktu regulējumu u.tt. ar šo Tautas lēmumu nav atlaisti un joprojām strādā sistēmā – gan pašvaldībās, gan valsts iestādēs, gan aģentūrās. Daudzi no viņiem ir ar milzīgu pieredzi administratīvajā darbā, detaļās pārzina trūkumus un priekšrocības normatīvo aktu regulējumā un bez īpašām pūlēm spēj legālā veidā boikotēt jebkuru, pat vistaisnīgāko un gaišāko uzlabojumu valsts pārvaldē. Viņi zina, kas ir sastrādāts iepriekšējos gados un ir gatavi darīt jebko, lai neviens nekad par to viņiem nepieprasītu atbildību. Tieši tādēļ šie cilvēki nekad brīvprātīgi neatdos savas pozīcijas un darīs visu, lai diskreditētu jauno vadību un jaunās iniciatīvas publiskajā telpā pasniegtu kā nekompetentas un valstij kaitīgas darbības.

Referenduma rezultāti liecina, ka lielākā daļa valsts pārvaldes darbinieku un ierēdņu, visticamāk, vēlas kaut ko mainīt. Diemžēl šiem cilvēkiem ne vienmēr ir tik vienkārša un aizsargāta izvēle. Ikdienā valsts pārvaldē strādājošie nevar atļauties būt anonīmi un viņu izvēle nepakļauties iedibinātai sistēmai neizbēgami tiek pamanīta un nekavējoties atbilstoši ierobežota. Darboņi, kas ilgstoši ir organizējuši valsts izzagšanu ir lieliski nodrošinājušies ar puspatiesībām un kompromitējošiem materiāliem, kuru publiskošanas rezultātā ierēdņa vai valsts pārvaldes darbinieka karjerai būtu neizbēgamas beigas. Parasti izdzīvošanas instinkts šādos brīžos ņem virsroku pār ideāliem. Šantāža ir kārts, kura var tikt publiski izspēlēta jebkurā brīdī, kad kāds pārlieku centīgi mēģina sekot jaunās komandas aicinājumam mainīt sistēmu. Sliktākais, ka ne jau vienmēr šie materiāli ir ierēdņu vai darbinieku apzinātu pārkāpumu rezultātā radušies. Lielākā daļa no šiem kompromatiem ir ar nodomu radīti jau brīdī, kad jaunais darbinieks vai ierēdnis ir tikko uzsācis darba gaitas un ir spiests uzticēties vecajai komandai, vecākiem darba kolēģiem un bijušajiem vadītājiem. Ja darbinieks jau pirmajā darba gadā nav gatavs tikt publiski konfrontēts un pozicionēts kā nekompetents, tad viņam nekas cits neatliek, kā pieņemt spēles noteikumus. Tikai nedaudzi ir gatavi tam nepakļauties un cīnīties. Palēnām sistēma ar šantāžas un safabricētu ziņojumu palīdzību darbinieku ievelk arvien lielākā atkarībā, līdz darbinieks ir padarīts par neko neredzošu un nezinošu skrūvīti labi organizētā un strikti pieskatītā shēmā. Diemžēl pret šo sērgu nav imūni ne darbinieki, ne ierēdņi, ne jebkura līmeņa vadītāji. Kā aizsargmehānisms ar laiku tiek izmantota milzīga birokrātija un prasības pēc neskaitāmiem saskaņojumiem uz visa veida pārvaldes dokumentiem, bet tas jau ir citas reizes stāsts.

Tautas iesaistīšana ideju ģenerēšanā nebūs lielākais izaicinājums jaunajai komandai. Arī stratēģijas, jaunu mērķu un vadlīniju izstrādāšana, visticamāk, nesagādās grūtības. Droši vien pat izdosies vienoties par partijas programmu realizāciju un sadarbības principiem ar citām partijām. Tomēr lielākais izaicinājums būs panākt vecās sistēmas lojalitāti jaunajiem vadītājiem. Jaunās valdības lielākais risks ir saistīts ar spēju īsā laikā, ātri un efektīvi pārveidot pašu valsts pārvaldi, lai tā spētu realizēt savas idejas dzīvē. Varbūt arī nebūs problēmas apzināt kaitniekus sistēmā, tomēr mūsu pašu ieviestie Rietumu demokrātijas principi visās dzīves jomās nostāda mūs nevienlīdzīgās cīņas pozīcijās.

Šobrīd viena cilvēka uzdrīkstēšanās ir devusi Tautai iespēju sodīt pašu vēlētus, tomēr ne tik čaklus tautas kalpus, kuriem ir terminēts četru gadu darba līgums. Diemžēl nākošie trīs gadi var izrādīties pārāk īss laiks, lai pārliecinātu mūsu ne vienmēr neatkarīgo tiesu sistēmu tik pat viennozīmīgi kā tautai lemt par to kaitnieku atbrīvošanu no darba, kurus sargā beztermiņa darba līgumi, nesakārtota personāla resursu pārvaldes sistēma un izplūdis personīgās atbildības jēdziens. Mūsu izaicinājums būs pieredzējuši „speciālisti”, kuri savas sastrādātās nejēdzības profesionāli slēpj, vai pavisam drīz atbildību par tām publiski mēģinās uzvelt jaunajiem politiķiem un saviem darba kolēģiem.

Tieši šie ir iemesli, kādēļ Tautā valda vispārēja neticība, ka kaut ko šajā valstī iespējams mainīt, un tieši šis ir neizteiktais arguments, kas ļauj dažiem vecās kārtības entuziastiem ar viszinīgu smīnu lielmanīgi prognozēt ātras beigas jaunajām vēsmām politikā.

Kā tautā saka: „Mēžot mēslus jebkuram pielips kūts smaka”. Pat ja mēs paši saprotam, ka nakts ir vistumšākā pirms rītausmas, tad par vēlētāju izpratni pēc trīs smagiem darba gadiem mums nevajadzētu būt tik pārliecinātiem. Sevišķi ja ņem vērā, ka liela daļa no pretestības jaunajām izmaiņām tiks organizēta publiskajā telpā un mums neizbēgami būs jāsaskaras ar negatīvu publicitāti. Šī ir patiesā dilemma, kas var pazudināt jebkuru tam nesagatavotu politisko spēku. Izvēles jau nav daudz – sadegt mēģinot, vai pielāgoties un atteikties no ideāliem kompromisu vārdā. Quo vadis, Padre?