Kaut arī administratīvo tiesību izpausmes un koncepcijas (Verwaltungsrecht, droit administratif) dažādās nacionālajās sistēmās ir atšķirīgas, ir iespējams vienoties par kopīgu administratīvo tiesību definīciju, kas ir principu un noteikumu kopums, kas attiecas uz valsts pārvaldes organizāciju un vadību un uz attiecībām starp administrāciju un pilsoņiem.1
Administratīvo tiesību principi, kas nosaka standartus un iedvesmo ierēdņu rīcību, parasti parādās izkaisīti dažādos tiesību aktos, sākot ar konstitūciju līdz dažādiem Parlamenta rīkojumiem, un noteiktos normatīvos atvasinātās likumdošanas ietvaros, kā arī precedenta tiesībās, saistība ar tiesvedību valsts pārvaldes jautājumos. Tā tas, citu starpā, ir tādām valstīm kā Beļģija, Francija, Grieķija, Īrija un Apvienota Karaliste. Citas valstis ir pieņēmušas vispārīgo administratīvo procedūru kodifikāciju, kas apkopo un mēģina sistematizēt daudzus no šiem principiem. Tā tas ir Austrijā (kopš 1925.g.), Bulgārijā (1979.g.), Vācijā (1976.g.), Dānijā (1985.g.), Ungārijā (1957.g.), Nīderlandē (1994.g.), Polijā (1960.g.), Portugālē (1991.g.) un Spānijā (1958.g.).
Šie administratīvie principi nav vienkārši idejas, kas balstītas uz labo gribu; tie ir iestrādāti institūcijās un administratīvajās procedūrās visos līmeņos. Indivīdiem un organizācijām, kas darbojas publiskajā sfērā, ar likumu ir noteikts ievērot šos tiesiskos principus, kurus uztur neatkarīgi kontroles orgāni, tiesu un tiesu nolēmumu izpildes sistēmas, parlamentārā uzraudzība, ka arī tas, ka tiek nodrošinātas iespējas indivīdu un juridisko personu uzklausīšanai un pārsūdzībai attiecīgajā jautājumā.
Eiropas Kopienu tiesību jomā Eiropas Tiesa ir nodefinējusi lielu skaitu administratīvo tiesību principus, atsaucoties uz vispārīgajiem administratīvo tiesību tiesiskajiem principiem, kas ir kopīgi dalībvalstīm un tas notiek pastāvīgi. Īpaši svarīgi principi, kas ir noteikti Eiropas Tiesas nolēmumos un kas visām dalībvalstīm, savukārt, ir jāpiemēro savās valstīs, cita starpā ir: pārvaldes, kas balstīta uz tiesiskumu, princips; proporcionalitātes, tiesiskās paredzamības, tiesiskās paļāvības aizstāvības, nediskriminēšanas principi; noklausīšanās tiesības administratīvo lēmumu pieņemšanas procedūrās, atbrīvošana tiesvedības gaitā, taisnīgi nosacījumi indivīdu piekļūšanai administratīvajā tiesām, uz līgumiem nepamatota valsts pārvaldes atbildība.2
Ja mēs mēģinātu sistematizēt galvenos administratīvo tiesību principus, kas kopīgi Rietumeiropas valstīm, mēs varētu izdalīt sekojošas grupas: 1) paļāvība un paredzamība (tiesiskā drošība); 2) atklātums un caurspīdīgums; 3) atskaitīšanās un atbildība, un 4) efektivitāte un iedarbīgums.
Pārējie principi var tikt atvasināti no šiem augstāk minētajiem.3
Dažreiz ir grūti definēt administratīvo tiesību principus un civildienestu. Bieži tie šķiet esam pretrunā viens ar otru noteiktā situācijā. Šķiet, ka efektivitāte ir pretrunā ar atbilstošo procedūru; profesionālā lojalitāte valdībai šķiet oponējam profesionālajam godīgumam un politiskajai neitralitātei; var šķist, ka patstāvīgi pieņemtie lēmumi ir pretrunā ar tiesiskumu, un tā tālāk.
Šī neskaidrā administratīvo tiesību principu daba ir arī viens no iemesliem, kāpēc “tukšie jēdzieni”4 ir tik bieži sastopami administratīvajās tiesībās un civildienesta normatīvos. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc nacionālās tiesas, kā arī Eiropas Tiesa, tiek bieži ir iesaistītas konfliktu risināšanā un doktrīnas konstrukcijā nepārtraukti pilnveido šīs definīcijas, kas pieņemtas laika gaitā.
Iespējams, ka tas ir nelietderīgi un dažreiz pat neproduktīvi, censties skaidri definēt administratīvo tiesību principu robežas. No likumu izstrādāšanas viedokļa, kad šādi pūliņi tiek īstenoti, parasti ļoti detalizētu kazuistisku atšķirību definēšanas formā, gala rezultāts bieži ir bijusi vēl lielāka neskaidrība. Neskaidrība šajā jomā viegli rada netaisnīgumu. Pārlieku centieni nodrošināt detalizētu regulēšanu šādos neprecīzi nodefinētos jautājumos tiecas novest pie nekonsekvences un pretrunām. Pretrunas un nesaskanība arī rada grūtības šos principus īstenojot, tādejādi negatīvi ietekmējot likumu piemērošanu. No likumu izstrādāšanas perspektīvas raugoties, iespējams, būtu prātīgi meklēt glābiņu “tukšajos jēdzienos”, tādēļ, ka tie ir spējīgi pielāgoties atbilstībai ļoti atšķirīgās situācijās. No ierēdņu viedokļa un valsts iestāžu rīcības perspektīvas, būtu ieteicama paļaušanās uz veselo saprātu un iedvesmas meklēšana konsolidētā precedenta tiesību doktrīnā.
Mēs līdz šim runājam tikai par to, ko mums, kā Valsts pārvaldes entuziastiem vajadzētu darīt, lai uzlabotu esošo regulējumu par labu iedzīvotājiem. Diemżēl mums ir jāatzīst, ka ne mūsu tiesu sistēma, ne mēs paši īsti gatavi pilnīgai savstarpējai uzticībai neesam. Mūsu rindās netrūkst darbonu ar satrunējušu sirdsapzinju, kas mūsu labi domātos uzlabojumus nekautrējas izmantot pret mums pašiem. Metožu klāsts ir visplašākais - sākot no safabricētu zinju sūtīšanas presei līdz pat melu klāstīšanai tiesās. Un vinji uzvar - publiskā telpā radot skandālus, ko kāri atspoguljo plašsazinjas līdzeklji, vai eleganti izmantojot mūsu pašu ieviestos demokrātiskos principus. Šiem ljaudīm ir nesodāmības sajūta, jo vinji var turpināt izzagt valsti un šantažēt apkārtējos darbiniekus. Bezterminja darba līgumi un no labākajām demokrātijām pārnjemtie tiesību principi to palīdz darīt. Tādēl pārnjemot lietas, kas citur lieliski strādā ir uzmanīgi jāvērtē vai mēs kā sabiedrība esam attiecīgām pārmainjām nobriedushi.
AtbildētDzēst